Katru vasaras rītu, kad gatavojos darbam, sev pusdienās gatavoju salātus no dārgumiem, ko dabūju no tirgus pie savas mājas. Šis greznais ēdiens sastāv no saldi zaļiem maltiem pipariem, lieliem smaržīgiem tomātiem un daudz zaļumu — cilantro un smaržīgā bazilika, ko mūsu ģimenē sauc par regānu.
Tur pievienoju arī šķipsniņu sāls un pilienu nerafinētas eļļas. Kad ēdiens gatavs, pienesu bļodu pie deguna, aizveru acis un dziļi ieelpoju.. Tā smaržo mana Kubanas vasara.
Kubana un Armaviras pilsēta Kubana un Armaviras pilsēta
Katru bezrūpīgās bērnības vasaru garš zaļš vilciens mani veda uz dienvidiem pie vecvecākiem krāšņajā Armaviras pilsētā Krasnodaras apgabalā. Tā pati pilsēta, kuras iedzīvotāji Bulgakova romāna epilogā izrādīja neparastu iniciatīvu aizdomīgu kaķu notveršanā. Pēdējo reizi tur devos pagājušā gada maijā. Un tas bija ardievas. Vecmāmiņa aizgāja mūžībā martā, un vectēvs jau daudzus gadus ir prom.
Tad, sēžot vecmāmiņas virtuvē, kurā vienmēr bija ļoti karsts un trokšņains, bet tagad ir neparasti kluss un skaļš, rakstīju šīs rindas, kas adresētas gan savai mammai, kubanietei, kura tagad dzīvo ziemeļos, gan sevi — Arktikas bērnam, kuram kaut kur dziļi ģenētiskā koda līmenī ir pastāvīgas migrācijas no ziemeļiem uz dienvidiem un atpakaļ (polārā zīriņa dēļ), un vecmāmiņai, ar kuru vairs nav iespējams sarunāties. sirds uz sirdi.
es un vecmāmiņa es un vecmāmiņa
Tagad mums ir palikušas tikai divas paaudzes. Ekstrēmi tu un ekstrēmi es. Laiks kā medūza izslīd no rokām, izšķīst jūrā, tu nevari to panākt. Tikai tad, kad no čīkstošā skapja izņemu itāļu adījumus, kuros ir vairāk ziemas nekā tajās, kas veido manu dzīvi, saprotu, ka tagad spēlēju arī uz “pieaugušajiem”. Tie pieaugušie, kuri kādreiz varēja uzmācīgi vilkt svārkus, ubagojot pēc «Sprite».
Šeit šajā fotogrāfijā tu esi tajā itāļu kleitā ar ziediem, tik jauna, ka es tevi pat neatceros, bet šajā fotoattēlā es esmu. Pēc daudziem gadiem un ziemām šī kleita bija manas meitas izmērā.
Mamma, tante un es Mamma, tante un es
Šeit, šajā mājā, viņi vairs neklās galdiņu-grāmatu, te nav kam zvanīt, nav kam zvanīt. Vienmēr zvanošā telefona vadi tika izrautīti no rozetēm, pēc kuru dažādajiem tembriem varēja noskaidrot, vai tante Reja zvana no kaimiņmājas vai onkulis Saša mēro ceļu cauri starppilsētām no Austrālijas. Kā mana vecmāmiņa to zināja, man palika noslēpums.
Halāti noslēpti, aizkari novilkti, neviens jaunos kartupeļus necep sešos no rīta, neviens nevāra kafiju ar pienu un zivs cepumus milzīgā vectēva krūzē, kad viņš aizbrauc uz maiznīcu. Neviens nesūtīs pēc mārrutku lapām aiz mājas, neviens nesauks, lai tēlotu stulbi.
Un nav neviena cita, kam doties uz šo zaļumos un mīlestībā iegrimušo Kubas pilsētu. Padomju armijas omulīgā dzīvoklī, kas smaržoja pēc ēdiena un vecām grāmatām, savas atmiņas tagad veido cita ģimene.
Vecmāmiņas virtuvē pagājušā gada maijā >> Viesistabā Vecmāmiņas virtuvē pagājušā gada maijā >>
Paldies par to baskāju bērnību, bezgalīgo dienvidu vasaru, mīļajām negatavajām plūmēm, no kurām vienmēr bija slikti, bet grābeklis ik pa laikam atkārtojās, un par zīdkoka koku, kas nokrita kā lietus.
Paldies par liepziedu un augļu ledu no kompota, par koncertiem pie piektās ieejas, daudzlīmeņu gumijām, par nakts siltumu, rozā peonijām no dačas un jauno ķiploku. Paldies par smiekliem, dziesmām un pat par apvainojumiem, kas tomēr nekad nav bijuši nopietni.
Paldies par siltumu, kas kā caururbjoša strāva izstaro pa kapilāriem, kad atceros šos tomātus, un baziliku, un ķiršus, un diļļu lietussargus, un velosipēds, kas piestiprināts pie ķirša ieejas priekšā — tas nozīmē, ka vectēvs atbrauca pusdienas.
Paldies par smaidu, kas pārņem manu seju ikreiz, kad atceros obligāto vakara rituālu izsūkt griestus, lai pirms gulētiešanas savāktu uz tiem sēdošos odus.
Jūs vienmēr aizmiegat bez pakaļkājām, un no rīta jūs ilgi pamostaties, skatoties uz sienas paklāja rakstiem. Šajos modeļos vienmēr ir radīti sarežģīti un dziļi Visumi, bija tikai jāieslēdz fantāzija.
Es atceros to smaržu, sajūtu, to atmosfēru, kas atstāja tos, kuri dzīvoja šajā mājā tik daudzus gadus. Es atceros, cik trokšņains bija šajā trīsistabu dzīvoklī, kad mēs visi tur pulcējāmies kopā. Vecmāmiņa, vectēvs, divas māsas un viņu četri bērni.
Nez kāpēc man īpaši pietrūkst šīs vasaras. Un tāpēc es gribu vismaz uz minūti būt pie atvērtā loga šajā virtuvē Armavirā. Dzeriet kafiju ar zivīm, klausieties bezdelīgu saucienus un līgo koku troksni, nevērīgi karāt kājas zem galda un pa logu meklējiet velosipēdu.
Vecmāmiņas logi trešajā stāvā pa labi. Pēdējā fotogrāfija, kas uzņemta pirms es pametu Armavir pagājušajā gadā >> Vecmāmiņas logi trešajā stāvā pa labi. Pēdējā fotogrāfija, kas uzņemta pirms es pametu Armaviru pagājušajā gadā >>
Bet nav neviena cita, kas varētu doties uz šo Kubas pilsētu. Atmiņa ir selektīva un ierobežota, tāpēc vēlos atstāt šos atmiņu un fotogrāfiju fragmentus šeit.Tie ir dzīvi tik ilgi, kamēr mēs tos atceramies.